Ceļu likumsargi sagatavoja sava veida “dāvanu” autovadītājiem, kas varēja viņus mulsināt uz ceļa.
Ceļu likumsargu darbinieki rūpīgi izvērtēja transportlīdzekļu vadītāju izskatu, un pat virsdrēbju trūkums dažos gadījumos noveda pie autovadītāja apliecības konfiskācijas. Pēc analītiķu domām, plaša mēroga pārbaudes lielākajā daļā federālo subjektu sāka notikt 16. septembrī.
Ceļu likumsargu darbinieku uzdevums bija identificēt maksimālu ceļu satiksmes noteikumu pārkāpēju skaitu, jo šie autovadītāji visbiežāk provocēja nopietnus ceļu satiksmes negadījumus. Tāpēc ceļu likumsargu darbinieki plānoja pēc iespējas vairāk atstādināt šos autovadītājus no dalības satiksmē.
Tuvākajā laikā prioritāra uzmanība tika pievērsta tiem, kas vadīja automašīnu grādīgo dzērienu ietekmē. Bieži vien šādiem autovadītājiem bija raksturīgas pazīmes, tostarp viņu izskats. Piemēram, inspektori pievērs uzmanību apģērbam: karstā laikā daudzi cilvēki brauca viegli ģērbušies, bet vakarā kļuva auksti, un autovadītāji parasti uzvilka jakas vai džemperus.
Eksperti norādīja, ka grādīgo dzērienu lietojušiem šoferiem bija paplašināti asinsvadi, kas padarīja automašīnu pārāk karstu. Viņi centās atvēsināties, atverot logu vai valkājot minimālu apģērbu, piemēram, T-kreklu. Tieši šīs detaļas izraisīja likumsargu interesi. Ja pārbaude apstiprināja bažas, vadītājam tika atņemtas transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz laiku līdz diviem gadiem un uzlikts naudas sods. Tas notika Krievijā un vairākās citās Austrumeiropas valstīs.
Autovadītājiem bija pazīstama situācija: agrs rīts, sastrēgumi, automašīnu straume, steiga uz darbu vai mājām pēc saspringtas dienas. Viss apkārt bija pazīstams: maršruti, krustojumi, ceļa zīmes, pazīstamas sejas autobusu pieturās, un pēkšņi – ceļa malā parādījās ceļu likumsarga inspektors. Viņš stāvēja malā, neizrādot lielu aktivitāti, bet ar paceltu zizli rokā.
Dažiem sirds sažņaudzās: “Tiešām, man?” Citi domāja, ka, ja nepamājās ar roku, var braukt tālāk. Lielākā daļa tieši tā arī darīja: brauca garām, nesamazinot ātrumu, un pēc dažām dienām saņēma nepatīkamas ziņas – “laimes vēstuli” ar negaidīti lielu sodu. Visnepatīkamākais bija tas, ka autovadītāji joprojām nesaprata, par ko tieši tika sodīti, jo viņi nebija izdarījuši neko acīmredzami sliktu.
Satiksmes situācija mainījās – un ne par labu autovadītājiem. Piemēram, Krievijā un blakus valstīs dome pieņēma grozījumus, kas radikāli mainīja spēles noteikumus: sods par atteikšanos apstāties pēc likumsarga pieprasījuma palielinājās gandrīz divdesmit reizes.
Ja iepriekš daudzi šo pantu uztvēra kā formalitāti – nepamanīja, nesaprata, pabrauca garām – tagad pat minimāla neuzmanība radīja lielus finansiālus zaudējumus un tiesību atņemšanu. Pat bez apzinātas ignorēšanas automašīnas neapstāšanās tika fiksēta – videoierakstā, ar videoreģistratoru vai mobilo automātisko ierakstīšanas sistēmu. Sodam nebija iespējams izvairīties, un izmeklēšana notika bez autovadītāja klātbūtnes.
Iepriekš autovadītājam bija iespēja paskaidrot situāciju: inspektors varēja aprobežoties ar brīdinājumu vai ļaut braukt mierā. Tagad fakts tika ierakstīts, un notikumu versijai gandrīz nebija nozīmes. Kamera kļuva par galveno liecinieku, un ieraksti no jebkuras ierīces tiesā vai pārbaudē bieži vien bija izšķiroši. Pat ja inspektora nebija redzējis, novēršanās sarunā vai telefona zvana laikā nedeva izglābšanās iespēju – visa atbildība gulēja uz autovadītāju.
Reģistrācijas procedūra kļuva pēc iespējas formalizētāka: fiksējot pārkāpumu, tika sastādīts protokols, nosūtīts naudas sods, dialoga nebija. Pieauga iekšējā spriedze starp autovadītājiem un inspektoriem – visi baidījās kļūt par formalitātes upuriem.
Atkārtota neapstāšanās pēc inspektora pieprasījuma kļuva par reālu draudu: otrā epizode automātiski noveda pie vadītāja apliecības zaudēšanas uz sešiem mēnešiem. Tas radīja tiešus draudus darbam, ģimenei un ienākumiem, īpaši tiem, kuru profesija bija saistīta ar pastāvīgiem braucieniem.
Jaunie noteikumi skāra ne tikai pārkāpējus, bet arī visvērīgākos autovadītājus. Inspektoram nebija pienākuma dot skaidru signālu: dažkārt tas bija tikai nedaudz pacelts zizlis vai žests pāri automašīnu plūsmai. Novēršanās, sarunas vai uzmanības novirzīšana nenodrošināja drošību – situācijas ar divējādu interpretāciju radās regulāri.
Bija kļuvis vieglāk nekā jebkad fiksēt kļūdas: kameras darbojās katrā krustojumā, patruļmašīnās, inspektoru krūšu ierīcēs. Pat otrā inspektora liecība varēja kļūt par pamatu naudas sodam.
